Dienas Bizness: Pagātnes darījumu pierādījumiem var būt zelta vērtība

Rīga, Latvija, 2020. gada 7. janvāris, 14:02 / Nozares ziņas / Žurnāls Dienas Bizness

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas kontekstā arvien vairāk tiek vētīti darījumi, kas notikuši tālā pagātnē un par kuriem nav saglabājušies dokumentāri pierādījumi. Uzņēmējiem ir daudz jautājumu, kāpēc šāda situācija ir radusies tieši Latvijā un kā rīkoties šādā situācijā

Par to arī tiks runāts konferencē Bankas mainīgajā pasaulē, ko šā gada aprīlī rīkos Tiesību zinātņu pētniecības institūts sadarbībā ar Banku Augstskolu, Latvijas Universitāti un žurnālu Dienas Bizness.

Pēdējā gada laikā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas (AML) prasības un to izraisītās sekas ir viena no apspriestākajām tēmām ne tikai plašsaziņas līdzekļos, bet arī dažādās konferencēs, diskusijās un kuluāru sarunās. Būtiskākie jautājumi ir saistīti ar AML pārbaužu samērīgumu attiecībā pret izskatīšanas termiņiem, kā arī samērīgumu, pārbaudot vairāk nekā piecus gadus senus pagātnes notikumus. Viens no centrālajiem jautājumiem ir, cik pamatota no tiesiskās drošības viedokļa ir naudas legālas izcelsmes pārbaude, kā arī kreditora labklājības pārbaude, lūkojoties pēc pierādījumiem 10, 15 vai 20 gadus senā pagātnē. Jo īpaši, ja bankas un valsts iestādes tik senā pagātnē neprasīja informācijas apjomu, kāds pastāv šobrīd. Proti, savulaik nepastāvēja šodienas normatīvais regulējums. Taču, ja klientam nebūs pierādījumu, kādus pieprasa, naudas izcelsme, visticamāk, var tikt uzskatīta par noziedzīgu. Tādējādi neskaidrs ir jautājums par šodienas AML prasību piemērošanu atpakaļgaitā.

Bankām pieaudzis risks

"Šodienas arvien pieaugošo prasību apstākļos bankām jātērē arvien vairāk resursu, jo ikvienai bankai uzlikto pienākumu - veikt klientu naudas un labklājības izcelsmes izpēti - detalizācija un apjoms Latvijā tikai pieaug. Varētu teikt, ka tagad kā vēlama no bankām tiek sagaidīta tāda klientu izpētes detalizācija, kāda agrāk asociējās ar valsts tiesību aizsardzības iestāžu darbu, ja bija ierosināta attiecīga lieta," uzskata AML eksperts, sertificēts ACAMS (Association of Certified Anti-Money Laundering Specialists) speciālists, Baltijas nodaļas līdzizveidotājs, ilggadējs Latvijas Komercbanku asociācijas (tagad Finanšu nozares asociācija) Kontroles komitejas loceklis Kaspars Dreimanis. Viņš norāda, ka vēl pirms sadarbības sākšanas ar potenciālo klientu bankai jāzina, kas viņš ir, un jāiegūst par viņu informācija. Viena lieta ir iegūt informāciju par potenciālo klientu, bet ir nepieciešama arī iegūtās informācijas analīze, tās kritiska izvērtēšana, lai atbildētu uz pamatjautājumu - cik riskanta varētu būt persona. Turklāt jāatzīmē, ka bankas nevarēja un nevarēs iegūt visu iespējamo informāciju, kāda par personu pastāv vai kāda varētu būt, piemēram, tiesību aizsardzības iestāžu vai nodokļu kontroles iestāžu rīcībā.

"Ja aplēstais klienta risks ir pārāk augsts, tad banka šādam potenciālajam klientam sadarbību atteiks; ja iespējamais risks ir pieņemams, tad tiks uzsākta sadarbība, kuras laikā atbilstoši noteiktajam riska līmenim tiks vērtēti šī klienta darījumi un darījumu partneri," tā K. Dreimanis. Viņš uzskata, ka pašlaik bankas saskaras ar sekām. "Ir nepieciešams paraudzīties uz bijušo un prasībām, kas tiek izvirzītas tagad, un atbildēt, kas ir bijis labi un kas ir pareizi prasību regulējumā un regulējuma piemērošanā, jo AML joma Latvijai, salīdzinot, piemēram, ar civiltiesiskā regulējuma jomu, ir ļoti jauna un izpratne joprojām veidojas," tā piebilst K. Dreimanis.

"Šodien finanšu sektors joprojām ir izaicinājuma priekšā -cik detalizēta klienta un tā darījumu izpēte AML kontekstā jāveic, kā prognozēt risku un sekas, ko klients var radīt nākotnē, kur ir pietiekamības robeža, jo visus riskus izslēgt nav iespējams. Tie ir jautājumi, uz kuriem praksē joprojām nav skaidras un vienotas nostājas, izpratnes starp regulatoriem un finanšu sektora dalībniekiem," norāda K. Dreimanis. Viņš, pētot bankām dažādās valstīs, tajā skaitā Latvijā, konstatēto pārkāpumu raksturu, secina, ka lielākoties sodi tiek piespriesti par nepietiekamu klientu izpēti, arīdzan nepietiekamu skatīšanos pagātnē vai arī šīs izpētes detalizācijas līmeni -cik daudz par konkrēto klientu, tā darījumiem, partneriem banka ir uzzinājusi. Un tad rodas jautājums - ja jau lielākoties bankas tika sodītas par nepietiekamu izpēti, tad vai tiešām ir tā, ka ar regulējumu, tā piemērošanu un izpratni viss ir bijis skaidrs laikā, kad tas ticis noteikts? Nostrādājis šajā jomā aptuveni desmit gadus, viņš secina, ka Latvijā šī joma attīstās pēc principa - svarīgas, būtiskas normas lielā steigā tiek iestrādātas normatīvajos dokumentos, bet tajā brīdī izpratne par to vienveidīgu piemērošanu nav īsti skaidra nedz uzraugiem, nedz bankām. Skaidrība par to, kā normas praksē piemērojamas, rodas, tikai saskaroties ar dažādām praktiskām situācijām reālajā dzīvē, taču tam nepieciešams laiks un vienotas izpratnes (starp regulatoriem un bankām) veidošana, nevis sodi par nepietiekamu izpēti.

Pagātnes jautājumi

"Jautājumus par AML bieži vien gribam ievirzīt nepareizā gultnē, jo nauda bankas kontā jau 20 gadus nestāv, notiek nemitīga tās aprite, bet problēmas sagādā naudas aprites ātrums (reizēm tas notiek dažās sekundēs), kura laikā neviens nespēs saprast, kas īsti notiek, un reaģēšana iespējama tikai pēc tam," stāsta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns. Viņš norāda, ka situācijās, kad ir aizkavēti darījumi vai arestēti banku konti ar tajos esošajiem līdzekļiem, nekāda termiņa skatījumam pagātnē nav. "Ir runa par šodien esošiem līdzekļiem, kad atbilstoši Latvijas parakstītajām konvencijām konta īpašniekam tiek pieprasīts paskaidrojums par naudas izcelsmi, tās avotiem un, ja iespējams, iesniegt arī dokumentus," tā J. Stukāns. Viņš savā darba pieredzē neesot manījis tādu kontu arestus, kur būtu nolikta nauda uz daudziem gadiem. Runa ir par kontiem, kuros esošie līdzekļi tiek izmantoti transakcijām.

"Minēto iemeslu dēļ runāt par to, ka tiek prasīts par teju vai 100 gadus tālu pagātni, nav nopietni," norāda J. Stukāns. Viņš atgādina, ka kriminālprocesam atšķirībā no administratīvā procesa nav piecu gadu ierobežojuma - grāmatvedības dokumentu noteiktais glabāšanas laiks. "Bankām, arī uzņēmējam, ir jāzina savs klients, viņa biznesa modelis, viņa naudas izcelsme un gadījumos, ja darījumu partneris ir ārzemnieks, tad uz to ir jāreaģē, bet sarkanis karogs jāpievieno, ja ārzemnieks ir reģistrēts ofšoru zonās," skaidro VID Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes direktore Agnese Rudzīte. Viņa norāda, ka pašlaik uz visiem minētajiem parametriem sākotnēji reaģē attiecīgas sistēmas, kuras ir bankās, bet kādu nav nevienam citam.

Prakse atšķiras no teorijas

"Nezinu nevienu gadījumu, kad netiktu ierosināts kriminālprocess un līdzekļi netiktu arestēti - iesaldēti, bet nevienam no bankām, Finanšu kontroles dienesta un policijas neinteresē pierādījumi, un tas vairāk atgādina tehnoloģisku shēmu - viena iestāde, otra iestāde, trešā iestāde un finālā konta iesaldēšana - arests - ar kriminālprocesu," skaidro ZAB Iustus zvērināts advokāts Āris Bočs. A. Rudzīte norāda uz šādas situācijas pamatotību - draudiem, ka visiem būs slikti, jo naudas pārskaitījumi aizņems ilgāku laiku, par tiem tiks prasīti papildu paskaidrojumi, ja vien Latvija nebūs labi pastrādājusi līdz 2020. gada februārim. "Pašlaik valsts institūcijas izvēlas visvieglāko ceļu -uzsākt kriminālprocesu un arestēt kontu ar naudu, tādējādi šo naudu var "turēt" divus gadus, bet tad vajadzētu arī aktīvi strādāt pie pamatojuma," stāsta J. Stukāns. Viņš norāda, ka politiķi tagad ir mainījuši to, kuram ir jāpierāda naudas izcelsmes legalitāte, proti, no 2020. gada šis pienākums ir uzlikts tam, kuram ir arestēts konts, bet līdz šim izmeklētājiem bija jāpierāda, ka naudas līdzekļu ieguve nav bijusi legāla. "Tā ir nepareiza izpratne, jo, pirms valsts uzliek arestu un kaut ko pārmet, tai ir jāsavāc pierādījumi, kas norāda uz naudas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu izcelsmi, nevis vienkārši - kontā ir nauda, arestējam," tā J. Stukāns.

Atskaites punkts

"VID attālākā pagātnē par 2017. gada novembri, kad bija apjomīgi AML likuma grozījumi, neskatās," atgādina A. Rudzīte. Savukārt J. Stukāns norāda, ka praksē ir gadījumi, kad cilvēki iesniedz visādus līgumus un dokumentus par laiku, ko ir apgrūtinoši pārbaudīt. Proti, nesen vienā lietā tikuši iesniegti seni līgumi, kuri, kā rāda ekspertīze, ir viltoti - otra līguma puse vispār nekad nav eksistējusi. Rezultātā personas dabūja citu pantu, bet vienlaikus darījumos figurējošā nauda tika arestēta. Bankās darbojas uz risku vērsta analīzes sistēma, proti, ja klients pēkšņi veic viņam netipisku darījumu, tā rezultātā bankā iedegas sarkanā gaisma, savukārt nekas tamlīdzīgs nenotiek, ja klients visu laiku dara tieši to pašu. Savukārt situācijā, kad banka aizver (bloķē) kontu vietējā kapitāla uzņēmumam, tā vadībai ir iespēja iesniegt sūdzību banku regulatoram. "Rūpīgi iepazīstoties ar dokumentiem, ne vienmēr taisnība ir tiem, kuri ceļ traci, jo burbuļa pūšana jau pati par sevi neko nerisina - tā nav konstruktīva," pieredzes situāciju rāda A. Rudzīte. Viņa atzīst, ka visas situācijas vienā groziņā nevar likt, jo, piemēram, stāstos par bloķētiem kontiem, kur skaitīta nauda no Lielbritānijas (kas pagaidām ir ES dalībvalsts), jāņem vērā, ka minētā valsts ir lielākā tā dēvēto čaulas kompāniju mītnes zeme. "Pastiprināta uzmanība tiek pievērsta darījumiem ne tikai ar Lielbritānijā, bet arī Kiprā reģistrētām kompānijām, kaut arī vislielākā nozīme ir tieši šos darījumus vērtējošo speciālistu kvalifikācijai, zināšanām un pieredzei," skaidro A. Rudzīte. J. Stukāns uzskata, ka precedentiem ir jābūt un bankām ir jāatbild par tiem gadījumiem, kad konti aizvērti nepamatoti un uzņēmējam nodarīts ekonomiskais kaitējums. Pārspīlējumi, piemēram, kad banka prasa līgumu par vīra pārskaitīto naudu sievai, klejo visapkārt. Taču nav dūmu bez uguns, kaut arī vienmēr ir jautājums par naudas izcelsmes avotu. "Latvijā pašlaik valda pārspīlējumi, kur cieš uzņēmēji un galu galā arī valsts, bet agrāk vai vēlāk valsts to sapratīs, kad budžetā samazināsies ienākumi," situāciju komentē J. Stukāns. A. Rudzīte rāda piemēru, kad no daudziem desmitiem tūkstošu uzņēmumu valstij nav nekāda pienesuma, jo to zaudējumi ir vairākas reizes lielāki par to naudas plūsmu.

Sarežģīts normatīvs

A. Rudzīte atzīst, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un terorisma finansēšanas apkarošanas likums ir sarežģīts un grūti saprotams, vēl jo vairāk, ja šī likuma normu izpratnei jāpiemēro Eiropas direktīvas nosacījumi, kas daudziem uzdzen šermuļus. Jāņem vērā fakts, ka normatīvais regulējums konkrētajā jomā strauji attīstās un bieži ir jāpiemēro pilnībā jaunas normas, kurām grūti atrast pēc jēgas līdzvērtīgus precedentus.

Pieredzes problēma

Pašreizējā situācijā gan ne viss strādā tā, kā tam būtu jāstrādā, jo banku darbinieki ir pārbiedēti. Lai mazinātu jebkādu risku, par ļoti daudziem gadījumiem ziņo Finanšu kontroles dienestam, kas savukārt tos pārsūta Ekonomisko noziegumu apkarošanas policijai, kur lietas krājas. K. Dreimanis uzsver, ka prasība cilvēkam pierādīt līdzekļu izcelsmes legalitāti ir loģiska, bet nav vienotas, skaidras izpratnes, kas slēpjas zem formulējuma pietiekami, ticami, un darbību apjoms, kāds jāveic, lai izpildītu šo prasību, tiek interpretēts dažādi. "Tieši tāpēc bankas visbiežāk izvēlas lētāko ceļu, jo arī ārvalstu speciālisti atzīst, ka būt par AML atbildīgo speciālistu bankā nozīmē nemitīgi staigāt pa plānu ledu, jo nav zināms, cik daudz ir jāizdara, lai vēlāk nesaņemtu jautājumus komplektā ar pārmetumiem par kādu gadījumu, kurā, kā izrādās, bijusi vajadzība vēl pēc kādas pārbaudes. Ārvalstu kolēģi ir pārsteigti par tādu pārbaužu apjomu, kāds ir ieviests Latvijā," norāda K. Dreimanis. Savukārt J. Stukāns oponē, jo ir normatīvie akti (likums, MK noteikumi), attiecīga metodoloģija par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem, kuros ir norādīti principi, kaut arī tie nekad nevar būt izsmeļoši un atbilstoši pilnīgi visām dzīves situācijām. Prakse gan esot krietni skarbāka, jo tiek prasīta naudas izcelsme 2000. gadā vai pat vēl agrāk, kad nebija pienākuma dokumentēt un iesniegt bankām ziņas par līdzekļu ieguves avotu. "Ar šodienas izpratni nevar vērtēt piecus vai pat 10 un 20 gadus vecus pagātnes notikumus, taču no šādas situācijas nevaram izvairīties, kaut arī par tālā pagātnē notikušo (ja vien to neprasīja tajā laikā spēkā esošās likumu normas) mantas konfiskāciju piemērot nevarēs," uzsver J. Stukāns. Viņš uzskata, ka šādā situācijā svarīgākā ir amatpersonu - izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu - kompetence. K. Dreimanis norāda, ka bankās strādā sava aroda profesionāļi, taču vairāku būtisku normu piemērošanas izpratne mainās, mainoties ārējiem apstākļiem. "Vecās Eiropas valstis piepildījumu normām ir radušas daudzu gadu praksē, bet Latvija paņem labas normas, tās pārtulkojot un ierakstot likumos, taču šeit nav prakses un pieredzes šo normu adekvātā piemērošanā, tāpēc arī rodas dīvainas situācijas," tā K. Dreimanis. Viņš arī uzsver, ka bankām visi sodi (ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs) ir par nepietiekamu izvērtējumu. "Vislielākā - 20 gadu - pieredze ir Nīderlandei, kurai ir gan krimināllietas, gan notiesājoši spriedumi," norāda A. Rudzīte. K. Dreimanis vērš uzmanību, ka Nīderlande lielu praktisko pieredzi ir guvusi, apkarojot nelegālo narkotiku tirdzniecību realizācijā iegūtās naudas legalizāciju. "AML regulējums bankām Latvijā ļoti izteikti mainījās 2016. gada nogalē, un tas nav nemaz tik sen," piemetina K. Dreimanis. A. Rudzīte atgādina, ka Latvijā līdz šim ir bijuši pieci Moneyval novērtējumi - pirmie četri bija tehniski (likumu atbilstība direktīvai), kas rādīja labus rezultātus, taču, tiklīdz piektajā novērtējumā tika skarta šo normu darbības efektivitāte, tā arī novērtējums kļuva neapmierinošs. "Nav pamata satraukumam par to, ka sarakstā esam kaut kur kopā ar eksotiskām Āfrikas valstīm, jo Latvija ir tikai 16. valsts pasaulē, kurā novērtēta esošo normu darbības efektivitāte, un iespējams, ka pēc 10 gadiem speciālisti no Latvijas mācīs citu valstu cilvēkus, kā un ko darīt," tā atbild A. Rudzīte. Savukārt Ā. Bočs norāda, ka svarīgākais, lai laikā, kamēr Latvijā veido attiecīgu judikatūru, netiktu iznīcināta uzņēmējdarbība, jo bez tās nav nedz nodokļu ieņēmumu, nedz arī darba vietu. Daudz tā dēvētās aizdomīgās naudas Latvijā ieplūst no Uzbekistānas, Moldovas, Kazahstānas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas. Jau ir nonācis tik tālu, ka Latvijā, personai izdarot visas muitas procedūras naudas deklarēšanā, neviens vairs nemaz nedomā kaut ko skaidrot bez krimināllietas, jo persona un nauda Latvijā vienkārši ir ieradusies no pieminētajām valstīm. "Paradokss - Šeremetjevas lidostā Maskavā cilvēks deklarē skaidru naudu, ko ved uz Rīgu, Rīgā arī to deklarē, bet lidostā Rīga par to dabū divus pantus un naudas izņemšanu," norāda Ā. Bočs. Savukārt A. Rudzīte skaidro, ka tie laiki, kad varēja skaidrā naudā atvest milzīgas (simtiem tūkstošu un pat miljoniem eiro) naudas summas un ielikt bankas kontā vai seifā, Latvijā ir beigušies. "Ja persona mēneša laikā savā bankas kontā ievieto ievērojamus skaidras naudas līdzekļus, tad par to banka attiecīgi ziņos Finanšu izlūkošanas dienestam," tā K. Dreimanis. J. Stukāns norāda uz kādu procesu, kurā tika konfiscēta vienas personas nauda (1,5 milj. eiro apmērā) no divu banku seifiem, bet pirms tam tika pārbaudīti konkrētās personas ienākumi viņa mītnes zemē un saņemts personas skaidrojums - "sadāvināja dēla kāzās". "Naudas legalizatoru mērķis nav naudu turēt seifā, bet gan to palaist apritē, iepludināt ekonomikā, iegādājoties nekustamos īpašumus, auto, uzņēmumus, citus aktīvus," uzsver K. Dreimanis. J. Stukāns vērš uzmanību, ka nav pamata bažām par to, ka uz seniem pagātnes darījumiem varētu tikt attiecināts šodienas regulējums -prasības un sodi. Latvijā ir unikāla situācija - visiem bija jāizpilda nulles deklarācijas, bet par to aizmirsusi gan policija, gan citas iestādes. Līdz ar to regulējums ir, tikai vajag to normāli piemērot, iesaka J. Stukāns.

Termiņi noteikti

Lai arī pagaidām skaļi publiski vēl netiek runāts, tomēr jautājums ir par arestēto - iesaldēto - bloķēto kontu (tajos esošās naudas un arī vērtspapīru) maksimālo pārbaudes termiņu. Jautājums ir saistīts ar vispārējo tiesību principu, kas izriet no Satversmes 1. panta, ievērošanu (piemēram, samērīguma, tiesiskās paļāvības u.c. principi). "Arestā naudu var turēt divus gadus un sešus mēnešus, pēc tam ir jābūt kaut kādam lēmumam," skaidro J. Stukāns. Viņš arī piemetina, ka ir situācijas, kad personas konts tik arestēts nevis AML prasību, bet pavisam citu iemeslu dēļ, savukārt iebiedētie banku speciālisti tajā brīdī cenšas ar attiecīgo personu pārtraukt jebkādas attiecības.

"Katrā bankā ir drošības dienesti, kuros lielākoties strādā izbijušie tiesību aizsardzības iestāžu darbinieki, tāpēc loģiski būtu, ja konta aresta brīdī tiktu noskaidrots, par ko tad ir arests - varbūt par, piemēram, pedofīliju, bet to uzskatīt par riskantu finanšu darījumu ir nonsenss," tā uzskata J. Stukāns. Viņš arī atgādina, ka, arestējot naudu, var pārbaudīt pat darījumus pirms 10-15 gadiem, ja vien šos darījumus norāda kā pamatu naudas izcelsmei. "Retrospekcijas attālumu būtībā nosaka pats arestētās naudas pretendents, jo, protams, senos darījumus ir grūtāk pārbaudīt nekā nesen notikušos," tā J. Stukāns.

Armands Smans, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants

Diskusijās par mantas izcelsmes pierādīšanas jautājumiem aizvien aktuālāka kļūst pārbaudes perioda noteikšanas problemātika. Ir dzirdēti gadījumi, kad personai pieprasa iesniegt dokumentus par darījumiem, kas notika šī gadsimta sākumā vai pat iepriekšējā gadsimta beigās. Nav brīnums, ka šādos gadījumos persona bieži vien nav spējīga izpildīt pierādīšanas pienākumu, jo gluži vienkārši nav saglabājušies nekādi darījumu apliecinošie dokumenti. Domājams, gan kredītiestādēm, gan tiesībsargājošām iestādēm, gan tiesām būtu jāizturas pret šādiem gadījumiem ar zināmu sapratni, saprātīgi un samērīgi piemērojot likuma normas. Taču šādiem gadījumiem būtu jābūt ārkārtīgi retiem, ja tiktu pareizi definēts pārbaudes priekšmets. Ja personai ir jāpierāda konkrētas mantas izcelsme, tad primāri būtu jākoncentrējas uz apstākļiem, kādā veidā šī konkrētā manta ir nonākusi personas rīcībā. Piemēram, ja personai ir jāpierāda bankas kontā esošo naudas līdzekļu likumīga izcelsme, tad vispirms būtu jānoskaidro, kādu transakciju rezultātā personas bankas kontā izveidojies pārbaudāmais atlikums. Ja nav iespējams precīzi definēt konkrētas transakcijas, tad būtu jāpārbauda pēdējās lielākās transakcijas, kas varētu izveidot pārbaudāmo atlikumu. Respektīvi, lai pārbaudītu personas mantas izcelsmi, absolūti nav nepieciešams pētīt vairāku gadu vai desmitgadu senu personas darījumu vēsturi, protams, ja to neprasa individuālā gadījuma īpašie apstākļi. Jāatceras, ka procesuālajās tiesībās tiek atzīts procesuālās ekonomijas princips, kas pieprasa sasniegt procesuālos mērķus pēc iesējas ātrāk un ekonomiskāk. Atbilstoši procesuālās ekonomijas principam būtu jāizvairās no tādu darbību veikšanas, kas ir objektīvi nelietderīgas, lai sasniegtu procesuālo mērķi. Gadījumā, ja laika periods, par kuru tiek veikta pārbaude, ir nevajadzīgi plašs, tas var novest pie procesuālās ekonomijas principa pārkāpuma, kā arī radīt nelietderīgu resursu patēriņu gan privātpersonām, gan valstij. Piemēram, princips acīmredzami tiktu pārkāpts, ja tiesiskā pārbaude attiecībā uz personas rīcību, t. sk. tādu rīcību, kuras rezultātā persona ieguvusi kādu mantu, kuras izcelsmes likumība ir jāpārbauda, notiktu ārpus Krimināllikumā paredzētā noilguma termiņa par konkrētu noziedzīgu nodarījumu.