No 23. līdz 25. novembrim aizvadītais Eiropas Savienības (ES) budžeta samits, kurš noslēdzās ar neveiksmi, pat ļoti uzskatāmu neveiksmi: ES līderiem neizdevās vienoties par bloka ilgtermiņa budžeta struktūru un apjomiem no 2014. līdz 2020. gadam.
Pirmo reizi ES vēsturē tās līderi sprieda nevis par budžeta palielināšanu, bet samazināšanu, bet dialogs tika pārtraukts dēļ pušu būtisku viedokļu atšķirību. Dialoga atsākšanos var sagaidīt ne ātrāk kā 2013. gada janvārī.
Galvenās pretrunas, apspriežot budžetu, praktiski radās starp donora valstīm un valstīm, kuras saņem palīdzību savienības iekšienē.
Visstingrāko pozīciju ieņēma Lielbritānijas, Zviedrijas un Nīderlandes līderi premjera Kamerona vadībā un tie uzstāja uz būtisku savienības izdevumu samazināšanu, ievērojot nacionālo valdību veiktos pasākumus izdevumu samazināšanā.
Šī apvienība Kamerona pozīciju pauda arī ar emocionāliem izteikumiem: „Brisele turpina pastāvēt it kā paralēlā pasaulē. Vairāk kā 200 cilvēku no komisijas štata saņem ziņojumus, kuri pārspēj manu personīgo … Ideja par to, ka ES institūcijas pat negrasās sniegt savu ieguldījumu (ekonomijas politikā) – tā ir nodokļu maksātāju aizvainošana”. Lai arī Eiropas Komisijas piedāvājumā budžeta izdevumi 2014. – 2020. gadam jau bija samazināti par 2% attiecībā pret esošo septiņgadi – līdz 973 miljardiem eiro, savienības „vanagi” pieprasīja griezt izdevumus līdz 900 miljardiem eiro.
Vēl viens būtisks notikums novembra beigās bija Eirogrupas (eirozonas 17 finanšu ministri) un Starptautiskā Valūtas fonda kopā pieņemtais lēmums par rīcības plānu samazināt Grieķijas valsts parādu zemāk par 124% no IKP līdz 2020. gadam un zemāk par 110% līdz 2022. gadam.
Plāns paredz virkni kompleksa pasākumus, ieskaitot Grieķijas parādu procentu likmju samazināšanu starptautiskajiem kreditoriem, ECB procentu izmaksu par grieķu bondiem atgriešana Grieķijas valsts budžetā un grieķu obligāciju izpirkšana no tirgus ar esošo lielo diskontu.
Tā vai citādi, bet „nesaņemtie” līdzekļi no Grieķijas tiks praktiski norakstīti no citām eirozonas valstīm proporcionāli to ekonomiskajam spēkam. Tāds pats liktenis var būt arī tiem līdzekļiem, kuri sniegti citu eirozonas problēmvalstu glābšanai.
Protams, ka laikā, kad „cieto” valstu nacionālās valdības cīņā ar krīzi ir spiestas pieņemt stingrus ekonomijas pasākumus budžeta deficīta samazināšanai, rodas jautājumi. Vai ir vērts izmest nacionālos līdzekļus „caurumā”, kas ir savienības probēmvalstis, barojot tās uz nacionālo nodokļu maksātāju rēķina? Jo nauda, tā vietā lai risinātu nacionālos uzdevumus, tiek novirzīta savienības vajadzībām, bet problēmas savienībā saglabājas un pat pieaug. Un vai pašpietiekamām Eiropas ekonomikām ir vajadzīga tāda savienība par tādu cenu?
Visi šie jautājumi nopietni palielina centrbēdzes spēkus savienības iekšienē. Ne velti novembra vēlēšanās uzvarējušie spāņu Katalonijas separātisti uz vēlēšanām gāja arī ar lozungu „Pietiks barot Madridi!”. Jo Katalonija ir viena no ekonomiski attīstītākajām Spānijas provincēm.
Līdzīgas domas jau jaucas arī dažu savienības valstu līderu galvās, bet tad, kad tas aizies līdz lielākai daļai Eiropas vēlētāju, tad situācija tik tiešām var kardināli mainīties.
Šobrīd, daudz izteiktākā veidā nekā jebkad iepriekš, pastāv reāla iespēja tam, ka visattīstītākajās savienības valstīs vadība var pāriet to politisko spēku rokās, kuras ir šādas savienības pretinieces. Vai arī atbilstoša vadošo partiju politisko uzskatu maiņa (ar mērķi noturēt vadību), kā tas jau ir redzams pēc Lielbritānijas piemēra.
Un tad savienības sabrukums var pienākt no vietas, no kuras tas tika gaidīts vismazāk.
Šobrīd, visticamāk, galvenais indikators lietu tālākai attīstībai būs Vācijas kanclera vēlēšanas 2013. gadā un lozungi, ar kādiem uz vēlēšanām ies Angeles Merkeles konkurenti.