Eiropas Savienības vadītāju samitā jūnija beigās tika pieņemti divi tik tiešām svarīgi lēmumi visai eirozonai un savienībai.
Pirmais no šiem lēmumiem piešķir ES stabilizācijas fondiem (pagaidu EFSF un pastāvīgais ESM, kurš darbu uzsāks jūlijā) tiesības sniegt tiešu finansiālu palīdzību Eiropas bankām, tai skaitā arī tiesības tieši kapitalizēt bankas no fondu līdzekļiem. Praktiski tas ir pirmais solis pretī banku savienības izveidošanai – virsnacionālai iestādei, kura kontrolēs bankas, garantēs depozītu atgriešanu un nepieciešamības gadījumā veiks krīzes skarto banku rekapitalizācijas operācijas. Saskaņā ar samitā paziņoto, priekšlikumi vienotas banku uzraudzīšanas sistēmas izveidei tiks izstrādāti jau vistuvākajā laikā (un tie saturēs diezgan stingrus nosacījumus). Tas, savukārt, kļūs par pirmo lielo soli pretī daudz ciešākas finanšu savienības izveidei eirozonā, līdz pat kopējas finanšu ministrijas izveidei.
Turklāt tika panākta vienošanās, ka stabilizācijas fondi varēs izmantot savus resursus problēmvalstu obligāciju izpirkšanai, tādējādi nomainot centrālo banku tirgū kā „pēdējās instances kreditoru”. Tik „netradicionāli” strauji pieņemt lēmumu Eiropas valstu līderus piespieda situācija ar Spānijas bankām. Paredzēts, ka palīdzība tām tiks sniegta jau pēc jaunā mehānisma līdz šī gada beigām. Turklāt nauda, piešķirtā spāņu bankām, formāli nepalielinās Spānijas kopējo valsts parādu (tā nepalielinās nevienas ES valsts parādu!). Parāds nepalielinās pat neskatoties uz ES valstu sniegtajām fondu obligāciju garantijām par summu 100 miljardi EUR (kas pēc būtības ir līdzīgs ES valsts izdevumu un parādu pieaugumam izrakstīto garantiju apmērā). Šis lēmums jau 29. jūnijā ir izsaucis ievērojumu cenu pieaugumu eirozonas problēmvalstu parāda vērtspapīriem, it īpaši Spānijas un Itālijas. Jo, ja smagā situācijā esošās Eiropas banku sistēmas glābšana nepalielina valsts parādu apjomus, tad šo parādu pirkšana kļūst mazāk riskanta.
Apzināti vai neapzināti, bet ar šādu soli ES vadība praktiski mēģina „piemānīt” parādu tirgu. Vai šis pasākums nomierinās Eiropas valsts parādu tirgu, to rādīs laiks. Tomēr šāds gājiens var arī nenostrādāt. Ja pieaug aizņēmumu apjoms caur EFSF un ESM, šo fondu vērtspapīru ienesīgums var strauji virzīties uz augšu, ieraujot parādu krīzē jau visu eirozonas un ES sistēmu.
Otrs būtiskais samita lēmums bija pakta par izaugsmi un nodarbinātību parakstīšana, kurš paredz piešķirt 120 miljardus EUR Eiropas infrastruktūras izveidei un modernizācijai.
Pakta mērķis – uzturēt ekonomisko izaugsmi Eiropā un samazināt protestu viļņus, dodot darbu tiem, kuri ir to zaudējuši fiskālās disciplinētības politikas ieviešanas rezultātā. Projekta summa veido aptuveni 1% no savienības IKP un jaunais pakts veicinās valsts izdevumu pieaugumu, kas gan ir pretrunā ar marta sākumā parakstīto stabilizācijas paktu. Tā ir nozīmīga novirzīšanās no līdzšinējo savienības līderu Merkeles un Sarkozī īstenotās politikas virzienā uz amerikāņu vadītāju deklarētajiem principiem.
Atgādinām, ka līdz šim Amerikas un eirozonas vadības iestājās par divām gandrīz diametrāli pretējām pieejām, kas ļautu attīstītajām valstīm iziet no esošās krīzes situācijas, kurā novērojama ekonomikas izaugsmes tempu samazināšanās kombinācijā ar strauju valsts parādu pieaugumu.
Amerikāņu pieeja (pēc būtības to atbalsta arī Lielbritānijas un Japānas vadītāji) paredz uzturēt valsts izdevumus augstā līmenī, bet centrālajai bankai ir jāīsteno agresīva politika valsts parāda tirgus atbalstīšanai. Šo pasākumu mērķis – dot laiku ekonomikai atjaunot izaugsmes tempus, kas, pēc autora domām, arī rezultēsies parādu problēmu atrisināšanā.
Otra pieeja, kuru pasludināja Merkozī, paredz strauju valsts izdevumu samazināšanu un ierobežot centrālās bankas izmantošanu valsts parādu tirgū, ar mērķi atjaunot tirgus uzticēšanos un efektīvi rebalansēt ekonomiku.
Grūti saprasts kura no šīm pieejām ir pareizāka, bet pagaidām izteikti labākus rezultātus uzrāda amerikāņu pieeja (kas gan neizslēdz iespēju rasties daudz negatīvākām sekām tālākā nākotnē).