Vairāku mēnešu bezvējš eiroznas problēmvalstu obligāciju tirgū, marta „brīvprātīgā” grieķu parādu restrukturizācija un 25 ES valstu parakstītais Budžeta līgums ir izsaucis virknei politiķu strauju optimisma vilni.

ES prezidents Hermans van Rompejs jau pasteidzās izziņot, ka „krīzes zemākais punkts jau ir garām” un to vārds vārdā atkārtoja arī ECB vadītājs Mario Dragi. Savukārt Vācijas kanclere Angele Merkele paziņoja, ka „šis ir pagrieziena punkts Eiropas Savienības vēsturē”. Tiesa, SVF vadītāja Kristina Lagarda ir izteikusies daudz piezemētāk: „uz kolektīvi pieņemto pasākumu fona, pasaules ekonomika ir atkāpusies no bezdibeņa malas un tagad mēs varam skatīties uz lietām nedaudz optimistiskāk”.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kādas tad kustības ir notikušas sistēmā un vai tas var sekmēt parādu krīzes noslēgšanos eirozonā.

Sāksim ar restrukturizāciju. Šajā jautājumā ir jācitē vācu Commerzbank vadītājs Martins Blesings, kurš atzīmēja ka „grieķu obligāciju norakstīšana tik tikpat brīvprātīga kā grēksūdze pirms spāņu inkvizīcijas”. Apmainot vecās obligācijas pret jaunām, privātiem investoriem nācās norakstīt aptuveni 107 miljardus eiro un tā smagums pamatā gūlās uz Eiropas finanšu sistēmas pleciem. Šāda trieciena seku novērtēšana pagaidām ir pāragra, bet jau ir skaidrs, ka Grieķijas un Kipras banku sistēmas saskarsies ar liela mēroga krīzi ar iespējamu nepieciešamību nacionalizēt lielākās bankas.

Nedrīkst nenovērtēt arī šīs restrukturizācijas precedenta sekas. Šī ir vēsturē pirmā pēc apjomiem tik liela attīstītas valsts parādu norakstīšana, kas var kļūt par bīstamu piemēru citām attīstītajām valstīm, kuras ir pārkrautas ar parādiem. Šādu valstu sarakstā kā reiz dominē eirozonas valstis (sk.tabulu). Turklāt pieļautais restrukturizācijas „nesimetriskums”, kad no zaudējumiem tika atbrīvota ECB (kurai kopā ar nacionālajām centrālajām bankām pieder 55 miljardi eiro grieķu parādu), var nopietni iedragāt investoru uzticību tieši eiro zonas finanšu sistēmai. Tas, attiecīgi, var negatīvi ietekmēt paša eiro kā pasaules rezerves valūtas statusu.

Iespējams, ka mēs jau šo procesu novērojam – neskatoties uz krīzes pazīmju vājināšanos parādu tirgū, eiro nepieaug un pat zaudē savas pozīcijas pret dolāru.

Pašai Grieķijai restrukturizācija atrisināja tikai daļu problēmu. Pēc parādu norakstīšanas, valsts parāds samazinājās tikai līdz 125%-130% no IKP, kas joprojām ir augsts līmenis un nenovērš bīstamību, ka var rasties atkārtots defolts jau ar jaunām obligācijām. Tādējādi, plusu un mīnusu attiecība šim notikumam ir par labu pēdējam un ar lielu pārsvaru.

Kas attiecas uz Stabilitātes pakta parakstīšanu, tad to vēl ir jāratificē 12 no 17 monetārās savienības valstīm. Arī šeit var rasties nopietnas problēmas. Paktā piedāvāto valsts budžetu deficīta ierobežošanu līdz 0,5% no IKP būs ļoti grūti izpildīt. It īpaši šajā situācijā, kad vairumam ES valstu deficīti ir katastrofāli tālu no paktā piedāvātās normas (sk.tabulu) un tiek prognozēta jau ne tikai atsevišķu valstu, bet visas zonas ekonomikas ieslīgšana recesijā.

Ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju neapmierinātības pieaugumu saistībā ar pieņemtajiem ekonomijas mēriem, pakta ratifikācija kļūst politiski bīstama. Pat ja atradīsies 12 valstis, kuras ratificēs paktu, izpildīt to dzīvē būs ļoti sarežģīti. Lai „iespiestos” vienošanās piedāvātajos rāmjos, nāksies būtiski mazināt valsts izdevumus. Strauja valsts izdevumu samazināšana negatīvi atsauksies uz ekonomiku un pastiprinās recesiju, ko mēs novērojam uz eirozonas problēmvalstu piemēra. Tādā gadījumā samazināsies arī ienākumi valsts kasē un sasniegt deklarētos budžeta rādītājus neizdosies (arī to mēs varam novērot uz problēmvalstu piemēra).

Eiropas parlamenti, visticamāk, mēģinās pēc iespējas ilgāk novilcināt šīs vienošanās spēkā stāšanās datumu. Negatīva scenārija gadījumā tas vispār nesāks darboties.

Tomēr viena „pozitīva” kustība eirozonas finanšu sistēmā ir bijusi. Pēdējās divās izsolēs decembrī un februārī ECB izsniedza kredītus (nodrukāja) komercbankām par vairāk kā 1 triljonu eiro uz 3 gadu termiņu. Lai arī ar novēlošanos, tomēr ECB ir sākusi kopēt FRS stratēģiju, kuru iepriekš kritizēja paši ECB un eirozonas vadītāji. Formāli ECB gan saglabāja savu stāju, nepalielinot obligāciju iepirkumus no tirgus. Bet visiem ir skaidrs, noteikta daļa no izsniegtajiem kredītiem tiks novirzīta šo vērtspapīru iepirkšanai.

Tādējādi prakse ir pierādījusi, ka valstis pagaidām nav atradušas citus instrumentus pieaugošo valsts parādu tirgus stabilizācijai kā netieša monetizācija. Tomēr valdības skaidri saprot arī to, ka šādās zāles lielās devās var kļūt par īstu indi finanšu sistēmai. Tādēļ turpmāka esošās QE programmas paplašināšana kļūst bīstama un šī instrumenta izmantošanas iespējas ir ierobežotas.

Grieķijas parādu norakstīšana praktiski kļuvusi par izmēģinājuma akmeni, meklējot cīņas metodes ar uzkrātajiem valsts parādiem. Iegūtais „pozitīvais” rezultāts diezin vai ir sasniedzams restrukturizējot daudz lielāku aizņēmēju parādus, kā piemēram Itālijas, ASV, Japānas vai Vācijas. To parādi finanšu sistēmai ir "Too big to fail", t.i. krīzes gadījumā tas var novest sistēmu līdz sabrukumam.

Ja objektīvi paskatīties uz finanšu sistēmu, tad situācija pagaidām turpina pasliktināties. Aizvadītais gads atkal atnesa ievērojamu valsts parādu pieaugumu (sk.tabulu), bet „pieņemtie kolektīvie mēri”, izņemot naudas drukāšana, pagaidām ir tikai kosmētiska rakstura. Nodrukātās naudas nepietiek, lai pilnībā stabilizētu attīstīto valstu parādu tirgu, kurš mērāms desmitos triljonu dolāru.

Savukārt parādu pieaugums, kopā ar ieiešanu recesijā, padara tieši eirozonu vēl vairāk ievainojamu.

Tas, ka tirgus ir uz laiku nomierinājies un PIIGS vērtspapīru ienesīgums ir sācis samazināties, nebūtu jāuztver kā nopietns iemesls optimismam. Tirgus ir „sarežģīts un viltīgs plēsējs”, kurš uz laiku var izlikties arī par uzvarētu. Bet tiklīdz parādīsies piemērots brīdis, tas nelaidīs garām iespēju atkal uzbrukt novājinātam upurim.

Valsts parādu un budžetu deficītu tabula

Informācijas avots, Eurostat, EconomyWatch

* pēc 2012. gada martā veiktās Grieķijas parādu restrukturizācijas, valsts parāda attiecība prêt IKP samazinājās līdz 125%-130% no IKP