Janvārī notika kārtējā ārpuskārtas Eiropas Savienības (ES) līderu sanāksme, kurā tika spriests par cīņu pret parādu krīzi eirozonā. Šī sanāksme atkal tika nodēvēta par likteni izšķirošu.
Galvenais šīs sanāksmes rezultāts, uz kuru tiek liktas cerības izejai no esošās krīzes un tās atkārtošanās nepieļaušanai nākotnē, bija gala redakcijā pieņemtais „Fiskālais līgums”. Tiesa, pret līgumu kategoriski noskaņotajai Lielbritānijai sanāksmē negaidīti pievienojās arī Čehija.
Pārējās ES dalībvalstis, tai skaitā arī visas eirozonas dalībnieces, pauda gatavību (lai arī dažas ar atrunām) pievienoties piedāvātajai „budžeta stabilitātes” savienībai. Galvenais līguma uzstādījums ir valsts budžetu deficīta ierobežošana ar likumu konstitucionālā līmenī 0,5% apmērā no IKP. Ja deficīts pārsniegs 3%, tad ir paredzēta automātiska finansiālu soda sankciju piemērošana valstij, kura pārkāpj šo līmeni. Soda apmērs var būt līdz 0.1% no IKP un soda nauda tiks iemaksāta Eiropas stabilizācijas mehānismā. Ir iespējama arī soda apmēra samazināšana, ja valsts parāds nepārsniedz 60% no IKP, kā arī gadījumos, ja valsts pārdzīvo nopietnu ekonomisko kritumu un citos „neparastos gadījumos”.
Jaunais pakts stāsies spēkā pēc tam, kad to ratificēs 12 no 17 monetārās savienības valstīm. Bet tā pilnīgai realizēšanai atvēlēti vairāki gadi.
Kaut ko iebilst tik labiem nodomiem, protams, ir grūti. It īpaši no teorijas viedokļa. Tomēr, kādas ir iespējas tam, ka šis līgums praksē darbosies? Kā zināms: „pēc teorijas nav atšķirības starp teoriju un praksi, bet praktiski tā tomēr ir”.
Ja paveramies uz pēdējo gadu budžetu izpildes rādītājiem, tad vairumam ES valstu tie būs katastrofiski tālu no paktā piedāvātajām normām. Pievienotajā tabulā apkopoti pēdējo gadu budžetu deficīti Eiropas valstīm, kuras ir pārkrautas ar valsts parādiem. Šajā tabulā iekļuvušas tieši tās valstis, kuras veido pamata ekonomiku savienībā.
|
|
2011.gads (prognoze) | 2010 | 2009 | 2008 | 2007 | |
| Valsts | Valsts parāds pret IKP | Budžets pret IKP | Budžets pret IKP | Budžets pret IKP | Budžets pret IKP | Budžets pret IKP |
| Grieķija | 165% | - 7.4% | - 10.5% | - 15.4% | - 9.8% | - 6.4% |
| Itālija | 121% | - 4.4% | - 4.6% | - 5.4% | - 2.7% | - 1.5% |
| Īrija | 106% | - 10.8% | - 32.4% | - 14.3% | - 7.3% | 0.1% |
| Beļģija | 100% | - 3.9% | - 4.1% | - 5.9% | - 1.3% | - 0.3% |
| Portugāle | 93% | - 5.6% | - 9.1% | - 10.1% | - 3.5% | - 3.1% |
| Francija | 87% | - 6.0% | - 7.0% | - 7.5% | - 3.3% | - 2.7% |
| Anglija | 86% | - 8.4% | - 10.4% | - 11.4% | - 5.0% | - 2.7% |
| Vācija | 85% | - 2.3% | - 3.3% | - 3.0% | 0.1% | 0.3% |
| Spānija | 68% | - 6.1% | - 9.2% | - 11.1% | - 4.2% | 1.9% |
Informācijas avots: Bloomberg, Eurostat, EconomyWatch
Protams, var teikt, ka lieli deficīti ir pamatoti ar cīņu pret neseno pasaules finanšu krīzi un tās sekām. Tas tik tiešām tā arī ir (skatīt tabulā 2007. gadu). Bet kurš ir teicis, ka situācija ir tā uzlabojusies, ka Eiropas valstu ekonomikas ir gatavas straujai izaugsmei un veidosies spēcīgs ieņēmumu pieplūdums valsts kasē?
Visdrīzāk būs pretēji. Pēc ekonomistu paustajām 2012. gada prognozēm eirozonā ir sagaidāma stagnācija līdz pat gada IKP kritumam uz 0.3%. Nav arī pārliecības par to, ka arī turpmākajos gados situācija vecajā Eiropā pašos pamatos mainīsies uz labo pusi. Daudzi faktori norāda uz to, ka attīstītās ekonomikas jau ir atdevušas savu pasaules ekonomiskās izaugsmes lokomotīves lomu attīstības ekonomikām. Tas, kopā ar iedzīvotāju novecošanās problēmu, nedod pamatu cerēt uz ievērojumu valsts budžetu ieņēmumu pieaugumu attīstītajās valstīs.
Tātad runa tomēr ir par izdevumu nopietnu samazināšanu. Bet vai kāds ir pacenties saskaitīt kādiem ir jābūt samazinājuma apmēriem, lai „iespiestos” līgumā piedāvātajos rāmjos? Un vai ir iespējams tik nozīmīgi samazināt izdevumus neizsaucot sociālo sprādzienu?
Ir arī cits bīstams moments saistībā ar valsts izdevumu samazināšanu. Tas ievērojami samazinās ekonomiskās izaugsmes tempus un var izprovocēt IKP kritumu (to, ko mēs šobrīd novērojam eirozonas problēmvalstīs). Tādā gadījumā samazinās arī ienākumi valsts kasē un sasniegt plānotos budžeta rādītājus vienalga nesanāk. Un finanšu sodu piemērošana valstij, kura pārdzīvo finanšu grūtības, vairāk izskatās pēc veida kā šīs grūtības pavairot.
Citiem vārdiem sakot, izņēmuma valstu sarakstā, kuras „pārdzīvo nopietnas ekonomisko kritumu vai citus neprastus notikumus”, var atrasties puse Eiropas. Un atkal nebūs ko sodīt. Bet līgums, labākajā gadījumā, paliks par skaistu teorētisku dokumentu, kurš praksē nestrādā. Sliktākajā gadījumā, mēģinājumi to izpildīt vienkārši uzspridzinās situāciju un izsauks vadību maiņu Eiropā ar atbilstošām negatīvām sekām visai Eiropas integrācijas idejai.