Šā gada 8. un 9. decembrī notikusī Eiropas Savienības līderu tikšanās kļuva jau par 16. Eiropas augstākās vadības sēdi pēdējo divu gadu laikā, kuras tiek veltītas meklējumiem izejai no parādu krīzes eirozonā.
Bet šī bija pirmā tikšanās, kurā tika konstatētas tik nopietnas uzskatu atšķirības starp vadošajām trīs ES valstīm – Vāciju, Franciju un Angliju – par galvenajiem savienības iekārtas principiem.
Atgādinām, ka galvenais Francijas un Vācijas priekšlikums bija ieviest Lisabonas līgumā (līgums, kurš aizvieto ES konstitūciju) stingrus ierobežojumus dalībvalstīm budžetu deficītu līmeņu jautājumos. Kā mērķis tika noteikta pāreja uz bezdeficīta budžetu vai „sabalansētu” budžetu, kurš pieļautu 0,5% lielu deficītu. Tāpat tika piedāvāts iekļaut likumā nosacījumu par automātiskām finanšu sankcijām tām valstīm, kuras pārsniedz budžeta deficīta 3% līmeni. Iepriekš gan šāds līmenis tika pat rekomendēts. Anglija uzlika veto uz šiem papildinājumiem un to apiet izdevās tikai ar atsevišķa budžeta līguma parakstīšanu. Šo līgumu parakstīja visas eirozonas valstis un 9 ES valstis (izņemot Angliju).
Anglijas atteikums parakstīties zem Vācijas un Francijas priekšlikuma par nekavējošu pāreju uz bez deficīta budžetu, mūsuprāt, ir atainojums divām dažādām pieejām mūsdienu pasaulē esošo problēmu atrisināšanai.
Lai arī parādu krīze šobrīd plosās eirozonā, kritiskos valsts parāda apjomus šodien ir uzkrājušas daudzas attīstītās valstis. Tai skaitā arī Amerika, kuras valsts parāds pārsniedz 100% no IKP un Japāna ar „kosmisko” aizņēmuma līmeni 240% apmērā. Vienkārša matemātika norāda uz to, ka, pie šo valstu sasniegtajiem parādu līmeņiem, parādu apjoma būs tendence augt arī turpmāk dēļ augstām procentu izmaksām. Lai samazinātu sasniegto aizņēmumu līmeni, ir nepieciešama augsta ekonomiskā izaugsme daudzu gadu garumā un bez nopietnām ekonomiskām kataklizmām (piemēram hiperinflācija vai defolts).
Šeit arī rodas otra nopietnā attīstīto ekonomiku problēma, ieskaitot gan eirozonu, gan Angliju, gan Ameriku un Japānu. Šādas izaugsmes perspektīvas nav redzamas. Pat pretēji, virs tām izveidojies draudu mākonis ar iespēju ieslīgt kārtējā recesijā, vai vēl ļaunāk – ilggadējā stagnācijā pēc „japāņu scenārija”. Šādā gadījumā parādi turpinās pieaugt un apkalpot tos bez nopietnām krīzēm būs iespējams tikai noturot likmes zemos līmeņos parādu tirgū.
Šeit arī rodas situācijas konflikts – lai saglabātu tirgus uzticību un nodrošinātu zemas likmes ir nepieciešams samazināt budžetu deficītus. Toties budžetu deficīta samazināšana samazinās ekonomiskās izaugsmes tempus un var izraisīt daudz dziļāku depresiju.
Turklāt, šādā situācijā izpildīt bezdeficīta budžeta nosacījumus būs daudz problemātiskām un vienošanās paliks tikai uz papīra.
Parakstītajai vienošanās ir arī citi riski. Ja Eiropas valstis tik tiešām sāks strauji samazināt valsts izdevumus, tas var izraisīt milzu neapmierinātību iedzīvotājos. Šādā gadījumā ir iespējami ne tikai streiki un masu demonstrācijas, bet arī vienkārša valstu vadītāju maiņa vēlēšanās, ar neprognozējamām sekām visai eirosistēmai.
Vai to visu bija ņēmis vērā arī Anglijas premjers? Iespējams. Bet visticamāk problēma ir Kamerona un Merkozī atšķirīgajos uzskatos par izeju no krīzes.
Šodien ir izkristalizējušies divi pretēji viedokļi par tiem mēriem, kurus nepieciešams pieņemt, lai izietu no izveidojušās situācijas. Amerikāņu, kuru paziņojis finanšu ministrs Geitners: turpināt stimulēt ekonomiku pat uz budžeta deficīta rēķina, bet zemas likmes tirgū uzturēt ar centrālās bankas darbībām (QE). Un eirozonas, kuru paziņojis „Merkozī” (pamatē zem Merkeles spiediena): strauji samazināt budžeta deficītu un nepieļaut ECB izmantošanu kā „pēdējās instances kreditoru” parādu tirgū.
Ja paskatāmies uz Anglijas valdību pēdējo gadu darbībām, tad ir skaidrs, ka tās pieturās pie amerikāņu pieejas un nepiekrīt Merkozī pieejai.
Jāpiemin, ka abām šīm pieejām ir savi plusi, mīnusi un nopietni riski. Bet pagaidām amerikāņu pieeja dod labākus rezultātus. Protams, tos izmantot eirozonas parādu krīzē ir daudz sarežģītāk. Problemātisko valstu parādu likmes jau atrodas virsmākoņu augstumos. Tomēr „ieiet” amerikāņu modelī vēl var – tā realizēšanai ir jāpāriet uz kopēju eirozonas obligāciju emisiju un jāļauj ECB spēlēt parādu tirgū tādu pašu lomu kā FRS treasuries tirgū. Jādara tas, pret ko joprojām kategoriski iebilst Merkeles kundze.