Šī gada pirmais pusgads valsts parādu krīzes pārņemtajai eirozonai var kļūt par kritisku krīzes pārvarēšanai. Atgādinām, ka esošā krīze sākās 2010. gadā, pārņemot „perifērās” eirozonas valstis, kurām tika dots nosaukums PIGS (Portugāle, Īrija, Grieķija un Spānija). Gads sākās ar smagiem pūliņiem noformulējot Grieķijas glābšanas plānu un beidzās ar Īrijas glābšanas plāna izveidošanu.
Ņemot vērā starpvalstu palīdzības sistēmas trūkumu eirozonas un Eiropas Savienības (ES) iekšienē (pat tās aizliegums pirmajā Lisabonas līguma versijā), 2010. gadā tika izveidoti speciāli palīdzības mehānismi, kuri tika veidoti no ES, eirozonas valstu un Starptautiskā Valūtas fonda līdzekļiem.
Grieķijas palīdzība plāna apjoms bija 110 miljardi eiro, bet Īrijas – 85 miljardi eiro (tiesa 17,5 miljardus eiro no tiem sniedza pati Īrija). Tuvāko gadu laikā šai naudai ir jāaizvieto šo valstu aizņemtie līdzekļi brīvajā tirgū.
2010. gadā PIGS valstu parāda vērtspapīri tirgū cieta ievērojamus zaudējumus. Gada laikā Grieķijas etalona 10-gadu obligāciju cena nokrita par 38%, Īrijas – par 24%, Portugāles – par 16% un Spānijas par 9,5%. Bet 2011. gada sākumā 10-gadu bundu ienesīgums Īrijai un Grieķijai bija attiecīgi 9% un 13%, Tas nozīmē, ka šīm valstīm nāktos tirgū aizņemties naudu tieši ar tādiem pašiem procentiem. Tai pat laikā atbilstošie Vācijas vērtspapīri tirgojas ar ienesīgumu tikai 3% apmērā (salīdzinājumam Latvijai 8-gadīgiem vērtspapīriem ienesīgums ir 5,3%).
Ja tuvākajā laikā neizdosies nomierināt tirgu ar jau pieņemtajiem un vēl pieņemamiem mēriem, krīze var pārcelties uz Spāniju un Itāliju. Bet tās jau ir pēc lieluma 4. un 3. eirozonas ekonomikas ar valsts parādiem 700 miljardi eiro un 1,4 triljoni eiro apmērā. Pie šādiem apjomiem palīdzības mehānismi, kuri izveidoti eirozonā, var arī netikt galā ar uzdevumu. Šādā gadījumā krīze ķēdītē var pārcelties arī uz citām valstīm ar lieliem parādiem, kas var novest pie lielmēroga vispasaules parādu krīzes izveidošanās.
Šādā šķērsgriezumā Eiropas Centrālās bankas (ECB) darbības, atsakoties iepirkt valstu obligācijas no tirgus kā to dara Federālā Rezervju sistēma (FRS) un Japānas banka, nešķiet pārāk tālredzīgas.
Viens no pamata soļiem, kurš varētu ātri nomierināt tirgu, ir piedāvājums pāriet pie eirozonas kopēju parādu saistību izlaišanas. Tam pagaidām aktīvi pretojas Vācija un tam ir arī acīmredzams iemesls. Tomēr 5. janvārī aizvadītā 5-gadu bundu izvietošana mehānisma EFSM (European Financial Stability Mechanism) ietvaros, praktiski ir šādu vērtspapīru izlaišanas prototips.
Pieprasījums pēc šiem vērtspapīriem bija 20 miljardi eiro, lai arī piedāvājums bija tikai 5 miljardi eiro apmērā. Tas ir pozitīvs signāls tirgum. Turklāt šo vērtspapīru ienesīgums bija 2,6% un iegūtā nauda tiks novirzīta Īrijas palīdzībai, bet jau ar 5,5%. Arī tas var kļūt par iespējamo eirozonas kopēju vērtspapīru prototipu – „labajām” valstīm lētāk, bet „sliktajām” dārgāk. Toties „starpība” paliks eirozonas iekšienē un nenokļūs rokās spekulantiem, kuri spēlē uz aizdevumu ienesīgumu palielināšanos.
Pagaidām, kamēr nav sākuši darboties šādi mehānismi, aktīva atsevišķu valstu vērtspapīru pirkšana arī ir svarīgs faktors tirgus „atdzesēšanai”. Tai skaitā pozitīvi ir Ķīnas paziņojumi un darbības iepērkot Spānijas, Portugāles un citu zem spiediena pakļuvušo valstu vērtspapīrus. Var teikt, ka Ķīna ir atnākusi palīgā eirozonai, lai saglabātu stabilitāti savam lielākajam tirdzniecības partnerim. Bet nebūšu pārsteigts, ja viens no Ķīnas virzošajiem motīviem ir vienkārši banāla vēlme nopelnīt. Ja izdosies krīzi nodzēst un tāda iespējamība šobrīd ir lielāka nekā katastrofisks iznākums, tad peļņa no vērtspapīru pieauguma būs iespaidīga.
Tā kā pagaidām pazīstamo domu par to, ka krīze ir arī laiks lielām peļņas iespējām, neviens nav atcēlis.