2007. - 2009. gada pasaules finanšu krīzes dziļums galvenokārt bija saistīts ar leverage (finanšu sviru) jeb aizņēmuma līdzekļu hipertrofētu izmantošanu mūsu finanšu sistēmā (sk. Pasaules margin call). Pacentīsimies tikt skaidrībā par to, kurš ir parādā, kam parādā un kādas ir šo parādu atgriešanas iespējas.

Viena no mūsdienu kapitālisma (bieži saukts par finanšu kapitālismu) raksturīgām iezīmēm ir spēcīgs aizņēmuma līdzekļu apjoma pieaugums, kas tiek tajā izmantots.  Šodien, izmantojot leverage (balstoties uz finanšu sviras), savas problēmas risina gan bizness, gan mājsaimniecības, gan dažādu valstu kases. Ja subjektam pietrūkst finanšu resursu, tad tos viņam labprāt piedāvā aizdot finanšu tirgus. Resursus var aizņemties bankā kredīta veidā vai arī iegūt, izvietojot obligācijas pasaules parādu tirgū.

Te arī meklējama atbilde uz jautājumu - kurš tad aizdod šos milzu līdzekļus? Tie nepavisam nav citplanētieši, bet tā iedzīvotāju daļa, kurai ir uzkrāti brīvi finanšu līdzekļi. Turklāt, tie pat nav miljardu īpašnieki. Lielākā daļa no viņiem bieži ir

neto aizņēmēji, nevis kreditori. Tā ir parādu tirgus daudzmiljonu investoru sabiedrība, sākot ar 100 latu depozītu īpašniekiem un beidzot ar finanšu tirgus magnātiem, tādiem, kā Soross un Bafets.

Bankas šajā gadījumā ir tikai starpnieki depozītu-kredītu tirgū. Obligāciju tirgus vispār dod iespēju investoriem aizdot naudu bez banku starpniecības. Tieši pasaules bagātības straujais pieaugums, tai skaitā arī brīvo finanšu līdzekļu pieaugums, radīja strauju parādu pieaugumu. Pieprasījums pēc aizdevumiem vienmēr ir bijis augsts, bet agrāk šajā tirgū nebija tāda piedāvājuma.

Saskaņā ar virknes pazīstamu ekonomistu novērtējumu, pēdējo divu desmitgažu laikā parādu apjoms mūsu finanšu sistēmā ir trīskāršojies. Tik strauju parādu pieaugumu sistēma vēl nekad nebija piedzīvojusi, un tas pats par sevi jau liek būt uzmanīgiem.

Protams, aizņēmuma līdzekļu piesaiste palielina biznesa ienesīgumu, nodrošina iedzīvotāju pieprasījumu un dod iespēju valstīm risināt svarīgas ekonomiskās problēmas. Tomēr uz parāda ņemtai naudai ir viena nepatīkama īpašība. To vajag atdot (kā teicienā – ņem svešu un uz laiku, bet atdod savu un uz visiem laikiem).

Kā rāda līdzšinējā pieredze, pat pie ievērojami mazāka parādu apjoma sistēmā, vairums aizņēmēju nav spējīgi tos atdot.

Pirms pāriet pie mūsu sistēmā uzkrāto parādu novērtēšanas, atvēlēsim pāris rindas terminoloģijas aprakstam, jo šeit novērojams juceklis, it īpaši, tulkojot terminus no angļu valodas.

Ir pieņemts nodalīt valsts parādu (public debt) – visu valsts iestāžu parādus, tai skaitā centrālās valdības, pašvaldību un citu valsts organizāciju. Bet tikai Centrālās valdības parādu sauc par suverēnu vai nacionālu (sovereign or national debt), jo šī parāda atmaksa tiek veikta no visiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Parasti nacionālajā parādā neieskaita to valdības parāda daļu, kura atrodas dažādu valsts organizāciju pārraudzībā (ministrijas, valsts un pašvaldības uzņēmumi utt.). Bet visus valdības parādus sauc par bruto nacionālo parādu (gross national debt). Vēl plašākā izpratnē bruto nacionālajā parādā iekļauj arī citas valdības saistības, piemēram, nākamo pensiju izmaksai utt.

Diemžēl lielākā daļa resursu visus šos terminus sauc par valsts parādu, kas arī izraisa jucekli skaitļos. Piemēram, pieejamajā literatūrā jūs varat sastapt divus Amerikas valsts parāda skaitļus – 90% no IKP un 55% no IKP. Pirmais no tiem ir bruto nacionālais parāds, bet otrais - vienkārši nacionālais. Līdzīga bruto un neto parāda proporcija ir arī Japānai, bet lielākajai daļai valstu šie skaitļi īpaši neatšķiras.

Visus nevalsts subjektu parādus – juridisko un fizisko personu parādus - pieņemts saukt par privāto parādu (private debt).

Šodien valsts parādi pamatā materializējas kā obligācijas iekšējā un ārējā tirgū, bet privātie parādi pārsvarā ir noformēti banku kredītu veidā (komerciālie, hipotekārie, patēriņa un tml.).

Kopējo valsts un privāto parādu var nosaukt par kopējo nacionālo parādu, un tieši šis parāds parāda smagumu konkrētās valsts ekonomikā.

Izšķir arī iekšējo un ārējo parādu, atkarībā no kreditoru jurisdikcijas. Tiek uzskatīts, ka iekšējie parādi ir „mazāk bīstami”, tomēr globalizācijas laikmetā šī robeža sāk izzust. Vienīgais, par ko liecina liels ārējais parāds, ir tas, ka daļa nacionālās bagātības pieder ārzemniekiem.

Tāpat izšķir parādus nacionālajā un ārvalstu valūtā. Pēdējais parasti ir ārējais parāds (lai gan parādi nacionālā valūtā ārzemniekiem arī ir ārējie parādi) un tie ir raksturīgi attīstības valstīm ar daudz vājākām valūtām. Liela ārējā parāda esamība ārvalstu valūtā ir nopietns drauds nacionālās valūtas stabilitātei un visai nacionālajai ekonomikai.

Lai izanalizētu parādu sloga apmēru, ir pieņemts to salīdzināt ar gada IKP līmeni. Šī novērtējuma analīze izsauc zināmu neticību, jo valdība, korporācijas un mājsaimniecības savus parādus neatdot no IKP, bet no sava proficīta. Protams, proficītu vai peļņu, subjekti saņem no IKP, bet izrēķināt skaitlisku savstarpējo attiecību ir samērā grūti. Katrā gadījumā ir skaidrs - jo parāda attiecība pret IKP ir mazāka, jo labāk. Bruto nacionālajam parādam parasti par kritisko līmeni tiek uzskatīti 60%, kas noteikts arī Māstrihtas kritērijos.

Bet šo līmeni visas vadošās pasaules valstis jau sen kā ir pārsniegušas (sk. 1. tabulu). Īpaši straujš valsts parādu pieaugums notika pēdējos gados uz cīņas ar finanšu ekonomisko krīzi fona. Amerikas bruto nacionālais parāda apjoms šodien pārsniedz 13 triljonus USD un pietuvojies 92% no IKP. Atbilstošs Japānas parāds ir viens no lielākajiem pasaulē un tā apjoms ir 220% no IKP. Starp valsts parāda pieauguma ātruma līderiem atrodama arī tagad jau bēdīgi slavenā Grieķija, kuras nacionālais parāds pārsniedz 120% no IKP. Ja paskatāmies uz kopējiem nacionālajiem parādiem, tad arī šeit skaitļi ir visai kosmiski. Amerikai šis skaitlis tiek vērtēts ap 50 – 60 triljoniem USD, kas ir 300%-400% no IKP! Tas ir lielākais absolūtais kopējā nacionālā parāda apjoms, bet ne pats lielākais attiecībā pret IKP.

Turklāt, lielāko daļu parāda amerikāņi ir parādā pašiem amerikāņiem. Saskaņā ar Worl Factbook datiem, ārējais kopējā nacionālā parāda apjoms Amerikā 2009. gada jūnijā bija tikai 13.5 triljoni USD, kas ir 95% no IKP.  Tas ir tikai 20.-tais rādītājs starp 75 vadošajām ekonomikām pēc ārējā parāda lieluma attiecības pret IKP (sk. 1.tabulu). Tas nozīmētu, ka gandrīz vesela gada IKP Amerikai būtu jāatdod pārējai pasaulei. No otras puses, arī visai pasaulei ir jāatdod ne mazums parādu amerikāņiem. Precīzus skaitļus man neizdevās atrast, bet, ja amerikāņi pat ir neto aizņēmēji, tad viņu apjoms ir neliels attiecībā pret savu ekonomiku. Tādēļ izmisīgie kliedzieni par to, ka amerikāņi ir parādā visai pasaule, ir nedaudz pārspīlēti.

Saskaņā ar CNBC datiem, ārējā kopējā nacionālā parāda līdera statuss starp 75 vadošajām ekonomikām ir Īrijai, kurai tas sasniedzis 1300% no IKP! Seko Lielbritānija ar parādu ārvalstu investoriem 425% no IKP (sk. 2. tabulu). Šajā sarakstā nav iekļuvušas daudz vājākas ekonomikas ar lieliem parādiem, piemēram, Islande ar 700% ārējā parāda attiecību pret IKP vai, piemēram, Luksemburga un Monako ar parādu attiecīgi 4 900% un 1 850%.

Uz šī fona Latvijas statistikas dati par esošā valsts parāda attiecību 40% no IKP un ārējā kopējā nacionālā parāda attiecību 170% no IKP pagaidām izskatās samērā labi.

Jāatzīmē, ka šos kolosālos parādus atgriezt sistēmā noteiktajos termiņos aizņēmēji praktiski nav spējīgi.  Tie nespēs bez nopietnu zaudējumu radīšanas ģenerēt atbilstošu finanšu plūsmu. Bet aizdevuma devējus šodien pilnībā apmierina aizņēmēja spēja ilgtermiņā maksāt parāda procentus. Šodien  praktiski visi parādi tiek refinansēti – tiek aizvērti vieni un to vietā uzreiz atvērti citi … bieži vien lielāki.  Faktiski termiņa parādi mūsu acīs kļuvuši par beztermiņa, bet aizņemtais kapitāls sistēmā sācis spēlēt subordinētā pašu kapitāla lomu.

Tomēr šī situācija ir ārkārtēji nestabila un var izraisīt nopietnas krīzes.

Ja aizdevēji zaudē uzticību aizņēmējam, parādu refinansēšanas likmes sāk augt. Spilgts piemērs tam ir situācija ar Grieķijas parādiem. Ja tirgus netiek nomierināts, tad šis process pašattīstās un noved pie parādu defolta. Piemēram, pēc līdzīga scenārija attīstījās arī Krievijas defolts 1998. gadā vai arī nesenais General Motors bankrots.

Lai gan atsevišķi defolti ir radījuši zaudējumus finanšu sistēmai, tie pagaidām nav izrādījušies kā nopietns drauds tās pastāvēšanai.  Tomēr, ja krīze skars sistēmu veidojošus elementus, piemēram, ASV Valsts parādu vai Eirozonas vadošo valstu parādus, tad sekas var izrādīties neprognozējamas. Tieši tādēļ lielāko Eiropas valstu vadītāji, ar Vāciju priekšgalā, šodien iestājas par valstu deficītu un parādu samazināšanas politiku.

Pagaidām pretēju pozīciju ieņem Amerikas un Japānas vadības, kuras uzskata ekonomikas izaugsmes stimulēšanu par daudz svarīgāku, pat, ja tā notiek uz valsts parāda palielināšanas rēķina.

Acīmredzot amerikāņi balstās uz savu vēsturisko pieredzi. Iespaidīgo pēckara parādu 120% apmērā no IKP 1946. gadā viņiem tik tiešām izdevās samazināt līdz 40% no IKP 1970. gadā. Samazinājums tika panākts, pateicoties spēcīgam ekonomikas pieaugumam. Laiks rādīs vai amerikāņiem izdosies atkārtot šo „burvju triku”. Tomēr šķiet, ka atkārtot šo triku visā pasaules finanšu sistēmā jau ir neiespējami.

1. tabula. Valsts parāda attiecība pret IKP G7 valstīs 2009. gada beigās

Resurss: EconomyWatch

2. tabula. Lielāko ekonomiku ārējie parādi

Resurss: CNBC