Uz Grieķijas nopietno ekonomisko problēmu fona un reālu problēmas atrisināšanas darbību trūkuma dēļ no Eirozonas struktūru puses, rodas jautājums. Vai mūsu valstij joprojām nepieciešams tik neatlaidīgi tiekties iestāties vienotā Eiropas valūtas jurisdikcijā?
Tikko kā mūsu valsts vadība vēlreiz skaļi paziņoja, ka iestāšanās Eirozonā joprojām paliek par vienu no valsts svarīgākajām prioritātēm. Tika nosaukts jauns mērķa datums latu pārejai uz eiro — 2014. gada 1. janvāris. Atgādinām, ka šī uzdevuma izpildei nepieciešams „ierakstīties” Mārstrihtas kritēriju nosacījumos, kuri ierobežo deficītu, parādu un inflāciju apmērus. Saskaņā ar aprēķiniem, lai izpildītu valsts budžeta deficīta ierobežojumus, tuvākajos gados budžetā nepieciešams veikt konsolidāciju vēl par 700 miljoniem latu. Tas nozīmē, vai nu strauji uzlabojot ekonomiku ievērojami jāpalielina budžeta ieņēmumi, vai ievērojami jāsamazina tā izdevumi, vēl stingrāk savelkot iedzīvotāju jostas. Pēdējais variants, izskatās, jau kļuvusi par tādu kā nacionālo „ašo” ideju.
Bet kas mūs sagaida šodien iestājoties Eiropas valūtas savienībā? Ja līdz krīzei investori Eirozonas valsts uztvēra gandrīz kā vienu veselu, tad šobrīd situācija ir mainījusies. Grieķijas nopietnās ekonomiskās problēmas parādīja, ka Eirozona šobrīd nav panaceja problēmu izbēgšanai, pat neskatoties uz to, ka Grieķija ir pievienojusies eiro zonai. Vēl jo vairāk, izveidojot Eiropas Savienību un Eirozonu tās tēvi-radītāji pat neiedomājās izveidot ārkārtēju palīdzības mehānismu šo veidojumu iekšienē. Tas ārkārtīgi apgrūtina arī uzdevuma atrisināšanu par palīdzības sniegšanu tai pašai Grieķijai.
Kā atbilde esošai situācijai, izveidojās ievērojamas aizdevumu līdzekļu cenu atšķirības Eirozonas valstīm. Pat neskatoties uz Grieķijas daudz augstāko reitingu un tās klātbūtni Eirozonā, šodien Grieķijas vērtspapīru ienesīgums (kas arī ir aizņēmumu līdzekļu cena) ir pat augstāks nekā Latvijai.
Bet tieši aizdevumu cenas lētums bija viena no priekšrocībām vienotās valūtas telpai un svarīgs stimuls, lai tajā iestātos.
Tomēr, neskatoties uz visām šīm Eiro zonas nepilnībām, iekļaušanās tajā vājākajām valstīm, tai skaitā arī Latvijai, joprojām ir ļoti izdevīga.
Pirmām kārtām, tas beidzot noņemtu devalvācijas Damokla zobenu, kurš nemanāmi karājas virs lata un draud visai valsts finanšu stabilitātei. Tas ir ārkārtīgi svarīgi mājsaimniecībām, biznesam un visai valstij.
Valūtas riska noņemšanai vajadzētu arī aktivizēt ārvalstu investoru pieplūdi mūsu ekonomikā.
Un vietējam biznesam atrašanās vienā no vadošajās pasaules valūtas zonā atnestu daudzus bonusus, tai skaitā arī valūtas konvertāciju izdevumu samazināšanos.
Protams, visvairāk no tā iegūtu Latvijas banku sistēma, jo pāreja lielākās centrālās bankas jurisdikcijā pacels tās drošību jaunā līmenī. Ja Latvija būtu varējusi iestāties Eirozonā vēl pirms krīzes, tad, pēc manas stingras pārliecības, Pareksam būtu izdevies izvairīties no katastrofas. Simtiem komercbanku eiro zonā nokļuva analoģiskā situācijā. Toties tās tika izglābtas pateicoties Eiropas Centrālās bankas aktīviem palīdzības mēriem un šobrīd tās jau ir atgriezušās pie normālas funkcionēšanas. Un jautājums jau nav tajā, vai iepriekšējie akcionāri nebūtu pazaudējuši savu naudu. Šajā gadījumā valstij nebūtu jāiegulda Pareksā simtiem miljoni latu. Simtiem miljoni mūsu latu — nodokļu maksātāju naudu.
Un vēl viens aspekts par labu pārejai uz eiro. Ja valdības plānu izdosies izpildīt, tad mūsu lati 2014 gadā tiks apmainīti pret eiro pēc kursa 0,7 lati par 1 eiro. Šis kurss, maigi sakot, neatbilst šo valūtu fundamentālām attiecībām un Eirozonas ekonomika vēlreiz kļūtu par donoru mūsu ekonomikai. Un tas nozīmē, ka mēs visi nokļūsim labumu guvēju lomā!